Jaunumi & Pasākumi

Lozungs: „Vieglu garu!”

Es savu pirtī iešanas lozungu „vieglu garu!” skaidroju tā, ka pirts ir jākurina pamatīgi un pēršanās laikā tā ir jāvēdina, jo karstie akmeņi sadedzina skābekli, kas savukārt ir vajadzīgs cilvēkiem, kuri atrodas pirtī.

Uzskatu, ka pirts akmeņiem jābūt dabīgiem, nevis mākslīgiem, un es izmantoju īstos upes akmeņus. Savulaik vectēvs man mācīja, ka tas akmens, kurš ātrāk nožūst, ir visderīgākais pirtij.
No medicīniskā viedokļa pirts ir fizikālā terapija, kur iedarbojas karstums, mitrums, masāža ar slotu un aromterapija (arī lietojot visparastāko bērzu slotu). Ir izpētīts, ka aromterapija, iedarbojoties caur elpošanas orgāniem un ādu, palīdz ārstēt dažādas kaites, piemēram, hronisku radikulītu, osteohondrozi un citas. Tomēr būtiski ir ievērot, ka pirtī nedrīkst iet akūta iekaisuma gadījumā, to nedrīkst darīt arī tad, ja ir paaugstināts asinsspiediens. Ejot pirtī, ieteicams uzlikt galvassegu – lai galva nesakarst.

Vairāki pirtī iešanas veidi

Pirtī eju jau no bērnības, jo maniem vecākiem bija svarīgs veselīgs dzīvesveids un pirts viņiem bija svēta lieta. Patlaban mums ir pašam sava pirts, kuru kurinām katru sestdienu. Ja tas neizdodas, tad ir sajūta, ka kaut kā būtiska pietrūkst visu nedēļu.

Ir divi varianti, kā var iet pirtī. Viens no tiem ir uzmest garu tā, lai būtu kārtīgs karstums. Es pats izmantoju šo intensīvo – karsto – pirti un arī intensīvo pēršanos. Intensīvās karsēšanās procesā (maksimālā temperatūra – 90 -950 C) rokās jābūt cimdiem, bet galvā – cepurei. Šis ir samērā ekstrēms pirtī iešanas process, un to var izturēt ne vairāk kā piecas minūtes. Man tas patīk un liekas „kaifīgi”, jo aktivizējas viss organisms, un es jūtos tīrāks ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses. Lai veiktu šādu karsēšanos, vajadzīga stipra veselība.

Pirtī var iet arī mērenā temperatūrā – 60, 700 C – tādējādi netiek izsauktas sirdsdarbības izmaiņas, vien izraisīta svīšana. Arī šādā veidā var atbrīvoties no daudziem toksīniem. Jau pie 370 C cilvēka vielmaiņa kļūst intensīvāka – mēs organismam liekam strādāt ātrāk, arī vīrusi kļūst neizturīgāki.

Nozīmīga ir pirts procedūra

Tā kā savu organismu vislabāk pārzinu es pats, pats arī peros. Pēršanai biežāk izmantoju bērza slotas, dažreiz arī ozola, pīlādža un vītola zaru slotiņas. Pēršanās procesu nav ieteicams beigt ar kadiķu slotiņu, jo kadiķi izdala ēteriskās eļļas, kas var sakairināt ādu un radīt stipri niezošus izsitumus. Tādēļ pēršanos iesaku beigt ar bērzu slotiņu un pēc tam ieiet siltā dušā, nevis lekt aukstā ūdenī.

Pats esmu iecienījis arī vīkšķus no dažādiem ārstniecības augiem – nātrēm, pelašķiem un citiem. Tos visus salieku spainī un apleju ar ūdeni. Pēc tam ar šo masu noberžu visu ķermeni. Ar ūdeni, kur mirkušas šie augi, var noskalot ķermeni, kā arī to var dzert.

Savukārt aromterapijai labi noder ārstniecības augu slotiņas – tās var izmantot masāžai un ķermeņa ierīvēšanai. Pēršanās laikā ārstniecības augu slotiņu var palikt zem galvas un zem sejas.
Jāpiebilst, ka pirts slotas sienam paši un arī tējas vācam paši.

Cilvēkam pirts procesa laikā jādzer daudz šķidruma. Mēs ar ģimeni labprāt dzeram „Pirts veselības tēju”, kam reizēm pieliekam medu, bet reizēm ir vēlme nedaudz arī sāli piebērt, jo to organisms ir zaudējis karsēšanās laikā. Pirtī piemērots dzēriens ir arī viegls dzērveņu morss, arī augļi – citroni, apelsīni, vīnogas un citi.

Būtiski pēc pirts ir nesaldēties – jāpaliek siltumā, jo turpinās svīšanas process. Būtu pat vēlams apsegties ar peldpalagu, lai kārtīgi izsvīstu. Kad svīšana beidzas, cilvēks var ģērbties. Uzskatu, ka pēc pirts „kājām jābūt siltumā”, nekādi darbi nav jādara, var paklausīties nomierinošu mūziku, kaut ko padomāt, pazvilnēt, paslinkot.

Pirtī jābūt uzmanīgiem

Pozitīvo pirtī iešanas piemēru ir daudz, bet ir arī negatīvie pirts procedūru piemēri. Piemēram, man pacients ir sūdzējies, ka viņam sāp mugura. Viņš izdomājis – aizies uz pirti, izpērsies un viss būs kārtībā. Tomēr otrajā dienā pēc pirts viņš vairs nevarēja no gultas piecelties. Ir bijis arī tāds gadījums – jauns puisis ar paaugstinātu asinsspiedienu, pēc samērā ekstrēmas pirts procedūras izvārtījās sniegā un piedzīvoja insultu, kā sekas bija daļēja vienas ķermeņa puses paralīze uz visu mūžu. Šie divi negatīvie piemēri parāda, ka, ejot pirtī, jābūt uzmanīgiem. Var gadīties tā, ka pirts stipru cilvēku padara vēl stiprāku, bet slimu vēl slimāku!

Pirts filozofija ir atgūt veselību, tādēļ uzskatu, ka pirtī izklaidi un veselību ir grūti apvienot.

Artūrs Tereško, fitoterapeits, “Pirtnieku stāsti”, 2007